15 Erotiski stāsti: Pirmā reize, kad viņš tikai skatījās

Sāra nemaz nebija domājusi viņam to atklāt.

Viņi sēdēja uz dīvāna pēc vakariņām, dalījās pēdējā vīna glāzē, kamēr fonā klusi skanēja kāds aizmirstams seriāls. Saruna aizvirzījās pie tā, ko viņi dara, kad beidzot māja ir tikai viņu rīcībā.

Tad Sāra, gandrīz nejauši, pieminēja, ka dažreiz, kad ir viena, izmanto rotaļlietas.

Toms paskatījās uz viņu.

Ne pārsteigts. Ne uzjautrināts.

Ieinteresēts.

“Vai es kādreiz varētu paskatīties?”

Sāra apstājās ar glāzi pusceļā pie mutes.

“Ko?”

“Paskatīties uz tevi.”

Viņas seja uzreiz sakarsa.

Toms viņu bija redzējis kailu tūkstošiem reižu. Viņi bija kopā piecpadsmit gadus. Par viņas ķermeni viņam gandrīz viss bija zināms.

Un tomēr šī situācija šķita pavisam citāda.

Kad viņi bija kopā, viņi darīja kaut ko kopā. Šoreiz tas nozīmētu ļaut viņam redzēt kaut ko, kas vienmēr bija piederējis tikai viņai.

Toms pamanīja viņas vilcināšanos.

“Tu vari atteikt.”

“Es zinu.”

“Man vienkārši interesē.”

Sāra paskatījās uz viņu pāri glāzes malai.

“Kas tieši?”

Viņš mirkli padomāja.

“Kāda tu esi, kad nedomā par mani.”

Šī atbilde viņai palika prātā.

[Nakts, kad viņš palika otrā istabas pusē]

Divus vakarus vēlāk māja bija klusa.

Sāra stāvēja pie gultas, kamēr Toms pārbīdīja krēslu tuvāk tās kājgalim.

“Par tuvu?”

Viņa paskatījās uz attālumu starp viņiem.

“Pabīdi mazliet atpakaļ.”

Viņš to izdarīja.

“Šeit?”

Sāra pamāja ar galvu.

Viņa pēkšņi bija tik nervoza, ka sāka smieties.

Toms apsēdās, rokas brīvi noliktas uz augšstilbiem.

“Tu zini, ka mums nav obligāti to darīt.”

“Es zinu.”

Sāra paskatījās uz naktsgaldiņa atvilktni, tad atpakaļ uz viņu.

“Ir viens noteikums.”

“Pasaki.”

“Tu nenāc šurp. Tu mani neaiztiec, ja vien es pati to nelūdzu.”

Toms uzreiz pamāja ar galvu.

“Es to varu.”

Kaut kas tajā, cik nopietni viņš to pateica, lika viņai atslābt.

Sāra atvēra atvilktni un izņēma mīksto maisiņu, ko turēja pašā aizmugurē.

Viņa šo dildo bija izmantojusi neskaitāmas reizes. Vienatnē to izņemt bija gandrīz automātiski.

Šovakar viņas rokas šķita neveiklas.

Viņa nolika to uz gultas.

Toms vēroja.

“Tas ir smieklīgi.”

“Kas tieši?”

“Man ir kauns.”

Viņa izteiksme kļuva maigāka.

“Kāpēc?”

“Un tas ir pats smieklīgākais. Es nezinu.”

Viņa apsēdās gultas malā.

“Tu esi mani redzējis kailu.”

“Un ne reizi vien.”

Viņa pasmējās.

“Bet tu nekad neesi redzējis šo.”

“Nē.”

Viņa balsī vairs nebija joku.

Sāra tad saprata, kāpēc tas šķita tik atklāti.

Runa nebija par kailumu. Runa bija par to, ka Toms redz kaut ko, ko viņa parasti dara, nedomājot par citu reakcijām. Bez raizēm, vai izskatās pievilcīgi. Bez gaidīšanas, ko vēlēsies kāds cits.

Tikai viņa pati.

Viņa atlaidās atpakaļ spilvenos.

Toms palika tieši tur, kur bija.

Naktslampiņa meta siltu, dzintarkrāsas gaismu pāri istabai. Lietus klusi sitās pie loga. Viss pārējais bija kluss.

Sāra uz mirkli aizvēra acis un mēģināja aizmirst, ka Toms ir klāt.

Tas neizdevās.

Viņa juta viņa uzmanību pat neskatoties uz viņu.

Ne prasīgu.

Vienkārši klātesošu.

Viņa atvēra acis.

Toms nebija pakustējies.

“Tu tiešām sēdēsi tur?”

“Tu man tā teici.”

Viņa pasmaidīja.

“Nedomāju, ka tu tiešām būsi tik labs tajā.”

“Es ciešu klusi.”

Tas viņu sasmīdināja, un pēkšņi viss vairs nešķita kā izrāde.

Sāra paņēma dildo un ar īkšķi pārbrauca pāri gludajam silikonam.

Toma skatiens sekoja kustībai.

Viņas pirmais instinkts joprojām bija noslēpties.

Bet zem apmulsumu tagad bija vēl kaut kas.

Ziņkāre.

Viņa gribēja zināt, kā ir ļaut viņam skatīties.

Viņa atlaidās spilvenos un ļāva sev iejusties pazīstamajā, pat ja nebija viena.

Ik pa laikam viņa paskatījās uz Tomu.

Viņa poza bija mainījusies. Tagad viņš sēdēja taisnāk, rokas cieši satvērušas ceļgalus.

Sāra pasmaidīja.

“Tev ir grūti, vai ne?”

“Jā.”

Atbilde nāca uzreiz.

“Cik grūti?”

Toms skatījās uz viņu.

“Tu tiešām gribi, lai es atbildu?”

Viņa klusi pasmējās.

“Varbūt.”

Nervozitāte pazuda.

Toms nemēģināja pārņemt vadību. Viņš neko nepiedāvāja un nesniedzās pēc viņas.

Viņš vienkārši skatījās.

Sāra atkal pastiepās pēc dildo.

Šoreiz viņa nevilcinājās.

Tagad Toms bija daļa no šī brīža.

Ne tāpēc, ka viņš viņu aiztika.

Tāpēc, ka viņš to nedarīja.

Pēc dažām minūtēm Sāra paskatījās pāri istabai.

Toma žoklis bija sasprindzināts. Viņa acis nebija novērsušās no viņas.

Un pēkšņi viņa saprata kaut ko, ko nebija gaidījusi.

Viņai tas patika.

Ne jau jebkura skatīšanās.

Tieši viņa skatīšanās.

No cilvēka, kurš zina, kā viņa izskatās no rīta, kur viņa glabā pretsāpju tabletes un kura skapīša durvis nekad neaizveras līdz galam.

Bija kaut kas negaidīti intīms tajā, ka ļauj šim pašam cilvēkam redzēt arī šo privāto pusi.

“Tom?”

“Jā?”

“Vēl viss kārtībā?”

Viņš klusi pasmējās.

“Definē kārtībā.”

Sāra pasmaidīja.

Viņa pārstāja censties viņu neievērot.

Tā vietā viņa ļāva viņa uzmanībai kļūt par daļu no pieredzes.

Katru reizi, kad viņa paskatījās uz viņu, viņa redzēja, cik daudz pūļu viņam prasa turēt doto solījumu.

Un katru reizi, kad viņš palika savā vietā, viņa uzticējās viņam arvien vairāk.

Beidzot Sāra aizvēra acis.

Viņas elpa mainījās.

Viņa pārstāja domāt par to, kā izskatās.

Tad viss mainījās.

Viņa vairs nerādīja Tomam neko.

Viņa vienkārši ļāva viņam būt klāt.

Kad viņa beidzot atslāba spilvenos, istabā iestājās klusums.

Sāra atvēra acis.

Toms joprojām bija krēslā.

Tieši tur, kur viņa bija lūgusi viņam palikt.

Viņa izteiksme Sāru sasmīdināja.

“Kas?”

“Tas,” viņš teica, “varbūt bija grūtākais solījums, ko jebkad esmu turējis.”

Kauns, ko viņa iepriekš juta, tagad šķita kaut kur tālu.

Viņa uz brīdi viņu nopētīja.

Tad izstiepa roku pret viņu.

“Nāc šurp.”

Toms uzreiz piecēlās.

Bet, kad viņš pienāca pie gultas, viņš apstājās.

Viņš viņu neaiztika.

Šī pauze bija svarīga.

Pat tagad viņš gaidīja.

Sāra pati pastiepās pēc viņa rokas un pievilka viņu tuvāk.

“Tagad vari.”

Toms apsēdās blakus un lēnām noskūpstīja viņu, vienai rokai apvijoties ap viņas vidukli.

Sāra atbalstīja pieri pret viņējo.

Piecpadsmit gadi kopā, viņa nodomāja.

Viņa bija domājusi, ka vairs nav daudz, ko viens otram atklāt.

Izrādās, viņa kļūdījās.

Dažreiz uzticēšanās nav par to, ka jau visu zini. Dažreiz tā ir par gaidīšanu, līdz otrs tevi pats ielaiž savā pasaulē.