14 Erotiski stāsti: Leņķis, kas mainīja vakaru

Sāra šo pozu bija redzējusi jau pirms kāda laika un saglabāja to, īpaši nedomājot par to.

Ne jau tāpēc, ka tā izskatījās traka. Patiesībā tieši otrādi. Tā izskatījās gandrīz kaitinoši vienkārša: viens īpašas formas spilvens, nedaudz citāds leņķis, viens uzraksts, kas solīja, ka neliela izmaiņa var padarīt ierastu pozu pilnīgi jaunu.

Sestdienas vakarā viņa beidzot nolēma pārbaudīt šo teoriju.

[Sestdienas nakts, viena maza izmaiņa]

Spilvens jau četras dienas stāvēja skapī.

Toms bija atvēris piegādes kasti, paskatījies uz stingro putu ķīli iekšā un teicis: “Tas izskatās daudz arhitektoniskāks, nekā gaidīju.”

Sāra smējās tik ļoti, ka bija jāapsēžas.

Tagad bija nedaudz pāri deviņiem. Virtuve bija sakopta, televizors izslēgts un nevienam no viņiem no rīta nebija jāceļas.

Sāra ienāca guļamistabā, nesot spilvenu.

Toms pacēla skatienu no vietas, kur sēdēja, atspiedies pret gultas galvgali.

“Ā,” viņš teica. “Arhitektūra.”

“Mēģinām.”

“Vai man būs instrukcija?”

“Man ir ekrānšāviņš.”

“Lieliski. Nekas nekad nav noiet greizi pēc šiem vārdiem.”

Viņa uzmeta spilvenu viņam.

Viņš to noķēra pie krūtīm.

Viņi bija kopā jau tik ilgi, ka kaut ko jaunu izmēģināt vairs neprasīja lielu sarunu. Dažreiz gan prasīja. Dažreiz ziņkārei vajadzēja pārrunas, pārliecību, nedaudz drosmes.

Un dažreiz Sāra vienkārši ienāca guļamistabā ar dīvaina izskata spilvenu rokās.

Viņa parādīja viņam attēlu savā telefonā.

Toms to pētīja ar nevajadzīgu nopietnību.

“Skaidrs.”

“Saprati?”

“Pilnībā.”

“Tu melo.”

“Absolūti.”

Desmit minūtes vēlāk Sāra atklāja, cik maz viņš patiesībā bija sapratis.

“Nē, zem manis.”

“Tas ir zem tevis.”

“Zem maniem gurniem.”

“Tavi gurni ir pie tevis.”

“Tom.”

Viņš pabīdīja spilvenu augstāk.

“Šādi?”

“Nē.”

Zemāk.

“Tā?”

Sāra mēģināja pabīdīties atpakaļ un uzreiz sāka slīdēt lejā pa gludo spilvena slīpumu.

“Pagaidi. Pagaidi, es—”

Toms paspēja viņu satvert tieši tad, kad viņa paslīdēja sānis un piezemējās kaudzītē pie viņa augšstilba.

Pussekundi bija klusums.

Tad Sāra sāka smieties.

Ne pieklājīgi. Tā, ka nevarēja apstāties.

Toms skatījās uz spilvenu tā, it kā tas viņu būtu nodevis.

“Es sekoju shēmai.”

“Tu to uzliku otrādi.”

“Man šķiet, ka spilveniem nav priekšas un aizmugures.”

“Šim noteikti ir.”

Viņš arī sāka smieties.

Visa noskaņa, ko viņi bija veidojuši, pilnībā izplēnēja.

Un dīvainā kārtā Sārai tas nemaz netraucēja.

Bija kaut kas jauks tajā, ka viņa pusapģērbta gulēja pāri gultai ar Tomu, kas smējās blakus, un it kā pavedinošais jaunais pirkums bezjēdzīgi iespiests starp viņiem.

Seks Sāras galvā nekad nebija izskatījies šādi.

Kad viņa bija jaunāka, viņa iedomājās, ka labs sekss ir kaut kas nevainojams. Instinktīvs. Divi cilvēki, kas it kā zina, ko darīt, neprasot apstāties, pielāgoties, uzdot jautājumus vai nejauši viens otru iegrūst ar elkoni.

Vienpadsmit gadi ar Tomu šo priekšstatu bija mainījuši.

Dažreiz labs sekss nozīmēja pateikt: Pabīdi ceļgalu.

Dažreiz tas nozīmēja krampjus.

Acīmredzot, dažreiz tas nozīmēja arī mēbeles testēšanu.

“Labi,” viņa teica, atgūstot elpu. “Vēlreiz.”

Toms pagrieza spilvenu otrādi.

“Inženierijas otrais variants.”

“Mazāk runā.”

“Tu šo sāki.”

Viņa noskūpstīja viņu, pirms viņš paspēja vēl kaut ko pateikt.

Smiekli vēl kādu brīdi palika starp viņiem, pārtopot maigās smaidās katru reizi, kad viņu lūpas atdalījās. Toma roka slīdēja gar viņas vidukli. Sāra iepina pirkstus viņa matos.

Vairs nekam nebija jābūt ideālam.

Viņi vēlreiz pārbīdīja spilvenu.

Šoreiz Sāra pati to novietoja, pabīdot apakšējo malu zem saviem gurniem un pārbaudot leņķi ar savu ķermeni, pirms atlaidās atpakaļ.

“Labāk?”

“Daudz.”

Toms noliecās pār viņu.

Humors pamazām pazuda no viņa sejas.

Ne jau tāpēc, ka notika kas dramatisks.

Vienkārši tagad viņi bija tuvu.

Viņa roka atbalstījās uz viņas augšstilba. Viņas pirksti atrada viņa kakla aizmuguri. Viņš skūpstīja viņu lēni, un viņa juta ierasto viņa svaru, ādas siltumu, to mazo pauzi, ko viņš vienmēr iepauzēja pirms skūpstīja vietu zem viņas auss.

Ierasts.

Tas bija tas, kas viņai viņā patika.

Un dažreiz tas, ko viņa gribēja satricināt.

“Mēģini tagad,” viņa iečukstēja.

Viņi pārbīdījās kopā.

Sākumā Sāra nejuta neko, izņemot to, ka spilvens viņu atbalsta citādi.

Tad Toms atkal pārbīdījās.

Viņa apstājās.

“Ā.”

Viņš paskatījās uz viņu.

“Ko?”

“Vēlreiz.”

Viņš izdarīja.

Izmaiņa bija niecīga.

Daži centimetri. Viņas gurni pacēlās tieši tik, cik vajadzēja, ķermenis nedaudz sasvērās citā leņķī nekā parasti.

Bet sajūta trāpīja citā vietā.

Sāras pirksti ciešāk satvēra viņa kaklu.

“Tur.”

Toms apstājās.

“Tur?”

“Jā.”

Viņš atkal lēnām kustējās.

Un tas bija tur.

Viņas elpa aizrāvās.

Visa vakara temps mainījās.

Pirms minūtes viņi vēl smējās par shēmām. Tagad Sāra gandrīz nevēlējās, lai viņš kustas ātrāk.

Viņa gribēja tieši šo.

Tas pats vīrietis.

Tā pati guļamistaba.

Tā pati poza, gandrīz.

Bet tomēr nedaudz citādi.

Toms vēroja viņas seju, pielāgojoties katru reizi, kad viņa viņu pievilka tuvāk vai pabīdījās zem viņa. Sāra uz mirkli aizvēra acis un koncentrējās uz atšķirību.

Cik absurdi maz tā bija.

Un cik ļoti tā mainīja.

“Nemaini leņķi,” viņa nomurmināja.

“Nedrīkstu pat mēģināt.”

Viņa atvēra acis.

Viņš smaidīja.

“Tom.”

“Atvainojos.”

Bet arī viņa smaidīja.

Tad viņš atkal pārbīdījās, un viņa vairs nesmaidīja.

Bauda auga lēni, nevis strauji, uzkrājoties katru reizi, kad viņu ķermeņi atrada to pašu punktu. Sāra pilnībā pārstāja domāt par spilvenu. Viņa aizmirsās par ekrānšāviņu, par to, vai viņi pozu dara pareizi, par visu, izņemot ritmu, ko bija atraduši.

Viņas elpa kļuva neregulāra.

Toms noskūpstīja viņas vaigu, tad lūpas.

Un pēkšņi šī neierastā sajūta kļuva gandrīz pārņemoša tieši tāpēc, ka viss pārējais bija tik pazīstams.

Viņa rokas.

Viņa smarža.

Mazā rieva starp uzacīm, kad viņš koncentrējās.

Viņa šo ķermeni pazina.

Viņa to bija pazinusi gadiem.

Un tomēr vēl bija durvis, kuras viņi nebija atvēruši.

Kad spriedze beidzot izgāja cauri viņai, Sāra piespieda seju viņa plecā un turēja viņu cieši, klusām pasmaidot, jo pat tagad daļa viņas nespēja noticēt.

Viss tas, tikai no spilvena.

Pēc tam viņi palika turpat.

Beidzot Toms paskatījās uz leju starp viņiem.

“Nu,” viņš teica.

Sāra jau zināja, kas sekos.

“Nedari.”

“Manuprāt, inženierijas otrais variants bija veiksmīgs.”

Viņa aizsedza viņam muti ar roku.

Viņš noskūpstīja viņas plaukstu.

Vēlāk, kad viņi gatavojās gulēt, Sāra atstāja spilvenu pie gultas, nevis lika atpakaļ skapī.

Tas bija tas, kas viņai visvairāk patika.

Pēc vienpadsmit gadiem kopā, kaut ko jaunu atklāt nevajadzēja kļūt par citiem cilvēkiem.

Dažreiz vajadzēja tikai nomainīt leņķi.